aspectintime | 22.10.2012. - 18:17:42
lai nonaktu pie vispareizakiem statistikas datiem ir japaruna ar visiem LV iedzivotajiem, bet ja nopietni cilveki ir dazadi viens runa vairak otra mazak

zoie | 22.10.2012. - 00:59:02
Un kas nevar samierināties galēji, tam gluži vnk ir jāmirst, ja ir par grūtu šajā pasaule.Viss ir paša cilvēka rokās arī savu nāvi var saorganizēt, ja citu risinājumu nerod.

zoie | 22.10.2012. - 00:49:35
It kā saka, ka neviens nav neaizstājams, taču es teikšu tā neviens diemžēl nav līdzvērtīgs un līdz ar to nevar aizstāt.Patiesībā es pārdomāju ir lietas ko var pieņemt, bet, kad tas notiek, kaut kas ir galēji miris neatgriezeniski.Ticība rītdienai noteikti.

zoie | 22.10.2012. - 00:46:24
Ir lietas, kurās neviens nevar palīdzēt, jo neviens nevar ne atgriezt, ne arī mīksināt to sāpi, kas jāizsāp un tādos brīžos pat es lielā Pļāpiņmaija vēlos pabūt viena, jo vienatne līdzsvaro un tas kas vienatnē ir pārvarēts, tas tik tiešām ir pārvarēts.

dianasw | 21.10.2012. - 23:52:11
nenoliedzami, jebkuram ir gruuti runaat par juutaam. kaa nekaa mees runaajam par to, kas notiek muusu sirdii - bailes, skumjas, satraukums, nepaarliecinaatiiba utt...

Man ir bijis tas gods iepaziit vairaakas tautas un vinju mentalitaate un jaatziistas, ka muusu tautai taa ir izteikti izteikta ieaudzinaata paraadiiba - nespeet runaat par saapiigaam lietaam. Protams, ne katra gjimene, ne katrs cilveeks ir vienaads un ir arii sastapti cilveeki, kas ir speejiigi paskatiities pashi sev dzilji sirdiis un runaat par sasaapeejusho, atziit savu vainu, atziit savas bailes un dariit to ar cienju bez chiiksteeshanas, bez negativitaates, bez aizvainojumiem. Vienkaarshi, godiigi, patiesi.

Es nerunaaju par publisko telpu, kur visiem izstaasta savas kjibeles, bet tuvajiem, gjimeneem, draugiem un nekaunaas luugt paliidziibu.

angelrojo | 21.10.2012. - 23:40:47
Es domāju, ka ikvienam, ne tikai latvietim ir grūti par jūtām runāt. Kuras nacionalitātes cilvēki tad diez ir tie, kas sevi izliek kā uz paplātes? Nezinu tādus. Iedziļināties pašam sevī ir diezgan grūti. Tas nozīmē parakties savā sajūtu pasaulē un atklāties.

zoie | 21.10.2012. - 12:31:18
Esmu par to domājusi un uzskatu, ka ir lietas ko nevar pieņemt nedz ar prātu nedz ar sirdi un tad uz daudziem gadiem ieklemējas viens un tas pats teksts, kaut vai saistībā ar orientāciju, bet, tad es atkal tā prātuļoju un saprotu, ka es arī tā pati ieklemējos uz kaut ko un arī gadiem domas nemainu.Ābols no ābeles tiešām tālu nekrīt.

zoie | 21.10.2012. - 12:16:44
Kā man reiz māte sacīja, tas, ja par to nerunāju nenozīmē, ka es to nezinu un nejūtu(saistībā ar kādām visādām lietām).
Turklāt to savrupumu ieliek šūpulī teiksim tā citēju(nerunā lieku, mēle ir tavs ienaidnieks, ka nav prasme izšķirties, bet mūžu nodzīvot)tādi visādi vārdi.Katrs troksnis rada satraukumu, ja runā skaļākos toņos jāaiztaisa logs, lai kaimiņi nedzird un tad galu galā, jau caur to visu vēl var runāt par jūtām, tad tas ir būtībā lieliski un apsveicami.

zoie | 21.10.2012. - 12:11:01
Nu tas patiesībā savā ziņā ir ļoti grūti tā no sirds priecāties par otru, bet tādas pozitīvās izpausmes nudien ir gimenē ieaudzinātas vai nu ir vai nu nav.Es personīgi vienmēr varu pateikt negatīvo, kas neapmierina, patiesībā arī pozitīvo varu, vien man nepiemīt iedvesmojošs faktors.Attiecības saēd rutīna, bet komforta zonā rutīna ir vienmēr, mīkstā dīvānā ar filozofēšanu kapēc vajadzētu tur iet, ja var neiet..ucc..
ps:Reizēm arī problēmas risināšana var izbeigt attiecības un ņemot vērā cik vispār maz ir cilvēku, kuri var saprasties kaut kā kosmiski, tad, jau negribās arī to visu zaudēt.

fallen | 21.10.2012. - 12:00:28
Man šķiet, ka te vairāk runa ir nevis par sirdssāpēm un žēlošanos, bet par runāšanu attiecībās. :) Respektīvi, nevis pieciest to, ka partneris kko dara Tev ne pa prātam, bet gan atklāti pateikt. Pateikt, ka esi vīlusies kādā rīcībā, dusmojies par kādu izgājienu vai kādi vārdi ir sāpinājuši, vai arī par pozitīvām lietām, ka priecājies par to partnera sasniegumiem. Mēs eksistējam blakus, līdzāspastāvam, neiedziļinoties viens otrā. Viss apstājas pie tā, ka esam kādu savaņģojuši.

joziks | 21.10.2012. - 11:36:01
Tā nu šeit, Latvijā, tas ir jau kopš LPSR laikiiem kad visur apkārt klīda VDK aģenti...

zoie | 21.10.2012. - 11:34:50
Man arī māte vienmēr bijusi dominējošā, tēvs vienkārši fonam :)(lai gan viņš ir jauks un labsirdīgs), bet ne rīcības cilvēks.Līdz ar to maiguma manī tikpat kā nav, bet visvieglāk runāt par sirdsāpēm, nekādu problēmu.

faith | 21.10.2012. - 11:27:07
man piemēram ir tā, ka es varu būt ļoti tieši un atklāta par lietām, ko domāju un kas man patīk/nepatīk, bet jūtu līmenī esmu tipiskais strauss, kas bāž galvu smiltīs un no kura burtiski jāvelk viss kā ar knīpstangām ārā, bet.. Es to noveļu uz audzināšanu un ģimenes modeli, kurā ir pieņemts, ka sievietes ir stipras un viņām nav jāžēlojas un jārunā par jūtām. Stulbi, ne? Bet neko padarīt, ja tevi tā audzinājuši, tad sevi salauzt ir ļoti grūti, ja ne pat neiespējami.

zoie | 21.10.2012. - 11:15:06
Un, tad vēl ir tā smalkā līnija ko sauc par žēlošanos, aizraujoties sarunās par to ko jūt viegli tur nonākt.
ps:Un, ja tas nepalīdz neko risināt, reizēm nekāda jēga arī nav tajā dalīties.

zoie | 21.10.2012. - 11:11:16
Latvietis runā gan, bet virtuālos portālos, pie jebkuras no tēmām izsakās ko jūt, īpaši, tas ir lasāms rakstos par aizbraukšanu, bet tad, jau arī jautājums, kuru tas interesē.

fallen | 21.10.2012. - 10:20:59
Domāju, ka vēsturiskā dubultspēle iegājusi arī ikdienā. Latvietis savu nastu nes klusējot.