čuksti...
Čuksti. Miljoniem. Klusi. Nepateiktā skaņa. Bēdas, skumjas, noslēpumi... Miglas vāli veļas. No debesīm krituši mākoņi. Slapjš mirdzums ir rasai. Vēsi pieskārieni. Tās šoreiz nebija basas pēdas. Apģērbtas. Nobijušās no aukstuma. Tā šoreiz nebija..pat patiesība, tomēr izjūtas visai reālas. Man likās, ka saullēktā dzeguze dzied. Tā nebija. Man šķita, ka aizvērtie ziedi šņukst, bet tā nebija. Ja es teiktu, ka pasaule skuma, es melotu. Ja teiktu, ka smējās, mānītu. Tā nebija pat izteiksme, tā bija sajūta, pat ne sajūta, bet tirpas. Bez saprašanas, tikai nojauta. Ja es tagad teiktu, ka meloju, jūs neticētu, vairs ne. Bet es pat nevaru atklāt to noslēpumu. Jo tad tas vairs nebūtu noslēpums, bet noslēpums, kas nav noslēpums, ir nekas. Un es nevēlos, lai tās tirpas kļūtu par neko. Es vēlos tikai klusuma skaņu un nakts sanoņu, mazliet dienas arī, bet pavisam maz. Tā, lai, salīdzinot ar to, šis brīdis bez skaņas šķistu kā debesis, kuras mani nemaz nevēlas, jo lūgties es nepārstāju. Vai tad mēs visi neesam mazliet savādi. Rīkoties bez apdoma. Pēdas tomēr bija basas, es sameloju, sameloju, lai jūs noticētu. |
Publicēja: vinits
Datums: 02.01.2009. - 01:10:43
Lasīts (reizes): 1814
Komentāri: 0
|
| |
